KĀ ES UZ POLIJAS VĒLĒŠANĀM BRAUCU
Iepriekšējo nedēļas nogali es pavadīju Varšavā. Un tieši tad tur notika parlamenta vēlēšanas. Sagadīšanās? Nedomāju vis!
Reiz man izdevās Polijas bankā atvērt bankas kontu. Poļu valodas pasniedzējs - polis, kurš dzīvo Latvijā, - bija šokā, jo viņam, redz, atteica. Vajagot būt Polijas rezidentam (kas viņš nav) vai arī jāsaņem regulāri ienākumi no Polijas (ienākumi no Polijas bijuši neregulāri - tad kad sanak kāds projekts). Tāpat kā es - ne es Polijas rezidente, ne man regulāri ienākumi no turienes. Taču es pieteicu savu ierašanās laiku kādā Bank Polski Lubļinas filiālē, ierados un tobrīd vēl lauzītā poļu valodā sacīju, ka gribu kontu. Iespējams, mana pārliecība tā izbrīnīja darbinieci, ka nekavējoties tika sagatavoti dokumenti un atvērts konts. No kurienes man tā pārliecība? Es nezināju, ka teorētiski man nevajadzētu būt iespējai atvērt kontu.
Tomēr domāju, ka ar pārliecību nepietiktu, lai varētu novēlēt. Kaut arī izbaudu fļaki (ko daudzi poļi pat nav ēduši) un zinu, kur atrodas kura vojevodiste, tomēr Polijas pilsonības man nav. Uz turieni devos veikt vērošanu un plezīru.
Visvairāk balsu savāca līdzšinējie valdītāji PIS, bet 2.vieta tika liberālajam Tuskam ar draugiem. Tā kā 3. un 4. vietu arī iegūst opozīcijas partijas, sāk izskatīties, ka PIS valdīšanas laiks varētu būt galā vai vismaz iepauzēts. Bet tā var arī nebūt. PIS tomēr ir pirmajā vietā. Domāju gan - Tusks uz galvenajām priekšvēlēšanu debatēm ieradās kreklā bez žaketes! Tiesa - biju gaidījusi, ka PISam ies labāk. Viņiem pārmet demokrātijas drupināšanu (TVP kļuvis par varas ruporu, ar tiesu varu tur kaut kādi šmigļi migļi), ir bijuši ļoti lieli protesti pret abortu pilnīgu aizliegumu, homofobijas uzplaukums. Taču pieņemu, ka lielākā daļa viņu vēlētāju nebalsoja par abortu aizliegumu vai par homofobijas uzplaukumu. Domāju, ka lielākajai daļai, kas ar otro tieši nesaskaras ģimenē, visticamāk ir vienalga. Par ko balsoja? Piemēram, 500 zloti par katru bērnu ģimenē, kas tūliņ taps par 800 zlotiem - par to jau ir jēdzīgi balsot. Par to, ka Polijā būtiski izdevies samazināt nabadzīgo cilvēku īpatsvaru - par to arī var balsot. Par skaidro nostāju un rīcību, sākoties karam - par to arī var balsot. Nekur nav sacīts, ka arī Tusks šo visu nebūtu sasniedzis. Bet to mēs nevaram zināt - kā būtu, ja būtu. Abos galos ir kaut kas labs un kaut kas sūdīgs, un nosodīt es negribētu nevienu vēlētāju.
Tuska atbalstītāji jau gavilē par to, ka nu varēs taisīt opozīcijas valdību. Aritmētiski - jā. Taču pirmā roka visticamāk būs PISam. Pieņemu, ka viņi tika viegli neatdos varu un mēģinās kaut kā sastiķēt valdību ar kādu no mazajām partijām, kas it kā skaitās līdzšinējā opozīcijā. Gan jau mēģinās ietirgot kaut ko labāku nekā viņiem teorētiski pienāktos iespējamajā opozīcijas valdībā. Tad jau redzēs.
Papētīju vēlēšanu sarakstus. Tur ir šis tas interesants. Piemēram, Bezpartejiskais saraksts. Arī Latvijā laiku pa laikam dzirdam, ka partiju sistēma - tas ir sūds. Un vajagot balsot par cilvēkiem, ne partijām. Lūk, poļi tādu iespēju ir atraduši. Prieku aptumšo fakts, ka par to balsojuši aptuveni 2% vēlēšanu, kas dod iespēju apaļai nullei nokļūt parlamentā. Taču foršākais nosaukums nenoliedzami ir partijai “Normal kraj“ - “Normāla valsts“. Ne par daudz, ne par maz! Ieguvuši 0,02%.
Bet kurš tad īsti uzvarēja? PIS, kas ir pirmajā vietā? Vai tomēr opozīcija, kas tādā gadījumā, ja neiztirogsies pirms tam, varēs sastiķēt valdību? Uzvarēja poļi. Točna uzvarēja. Vēlēšanu aktivitāte bija 73%. Septiņdesmit fucking trīs! Varšavā - 80%. It kā neredzēju, ka apkārt brauktu policija un mestu iekšā mašīnā tos, kas nav novēlējuši, lai aizvestu līdz iecirknim, bet rezultāti liecina, ka tā varētu būt bijis. Jau pulksten piecos vēlēšanu komisijas vadītājs televizorā raudāja laimes asaras par sasniegtiem 57%. Dažviet rindas esot bijušas līdz vēlai naktij (iecirkņus slēdz deviņos, bet, ja līdz tam laikam paspēj iestāties rindā, tad var stāvēt kaut vai līdz rītam, ja vajag). Protams, par katrām vēlēšanām jebkur un jebkad saka - o, šīs ir izšķirošās. Spriežot pēc aktivitātes, šoreiz tiešām bijis īpaši svarīgi un izšķiroši. Es vienkārši ļoti priecājos!
Otra lieta, par ko priecājos - Varšavas sabiedriskais transports. Par to es patiesībā priecājos katru reizi. Tiesa, šoreiz bija auksts un tāpēc pāris reizes ielecām kādā Boltā vai Uberā, kur mūs sagaidīja pārsteigums. Takstisti, kas pēc tam, kad uzsākam sarunu poliski (saruna ir apmēram “labdien, es izsaucu taksi“), pāriet uz krievu valodu. Uz krievu valodu! Polijā, kur šī valoda nav bijusi cieņā vēl krietni pirms kara. Vai ukraiņu efekts? Domāju, ka ne, jo ukraiņi Polijā apkalpojošā sfērā strādājuši jau pirms kara. Protams, runājuši poliski. Es kopā savā dzīvē Polijā esmu pavadījusi kādu gadu, pusotru. Vienmēr visi nepoļu darbinieki neatkarīgi no dzimuma, vecuma un ādas krāsas ir runājuši poliski. Daļa pārcentīgi mēģinājuši pāriet uz angļu valodu, saprotot, ka šī nav mana dzimtā valoda (bet šāds netikums piemīt mazākajai daļai). Zinot poļus, es gan domāju, ka šo misēkli viņi atrisinās kādās 3 dienās un nomotivēs tomēr runāt poliski.
Un trešā lieta, kas mani iepriecināja, bija ēdiens. Polijā es vienmēr atēdos tartaru un žureku. Ja kādreiz Varšavā ir nepieciešamība pēc šlahtiču līmeņa restorāna ar tradicionālajām maltītēm, kas pasniegtas izcili, ejiet uz Stary Dom. Tartaru pavārs taisa pie galdiņa. Balti galdauti, gaumīga poļu mūzika, akpalpo viesmīļi, kas šo darbu un viesus absolūti mīl. To arī visiem novēlu - daudz mīlestības. Īpaši tiem, kas beigu beigās veidos Polijas valdību. Ja mīlēs Poliju, tad viss būs.